Berlīne

Kā pasaules lielpilsētu epicentrs, Berlīnes Alexanderplatz laukums šķiet izceļās ar savu neglītumu. Bet, kaut 368-metre TV tornis un škietami bezgalīgie betona plašumi tam apkārt (kur var tomēr atrast pa krupatiņai atgādinājumu par senākiem, un ne tik skarbiem laikiem) izskatās absurdi atklātnīšu bildēs, šis un neskaitāmi citi šīs metropoles nostūri aizrauj ar spēcīgu simbolismu un radošas atdzimšanas spēku.

 

Tornis tika celts 1960-tajos gados, pēc veidola atgādinot sputņiku, kā bravūrīgs apliecinājums socvalstu tehnoloģiskam pārākumam salīdzinot ar dekadentiem kapitalistiem turpat kaimiņos. Tādas lielīšanās nu jau 30 gadus ir apklusinātas, bet kad sestdienas vakarā laukumu aizņem stilīgi nepārcentušies jaunieši, ieradušies blakus esošā metro krustpunktā no visām pilsētas malām, viss betona smagums šķiet viegli izgaist.

Monumentālas pārvērtības

Man šis bija trešais Berlīnes apmeklējums. Pirmo reizi ierados ceļojumā pēc studiju beigšanas, 1994. gadā, tad 2006. gadā atrados te diennaksts ilgajā tranzītā, kurā laikā pilsētā risinājās pasaules futbola čempionāts. Tomēr savā ziņā, līdzīgi kā neskaitāmiem citiem cilvēkiem, manas “attiecības” ar šo vietu šķiet stiepjas vel senāk pagātnē. Berlīnes kvēlošā enerģija – kura izpaužas gan radošumā, gan kā tirānijas, karstā un aukstā kara epicentrs, aidzina manu ģimeni nācās prom no Austrumeiropas. Tad nāca episkā “grēku izpirkšanas” brīdis, Mūra nojaukšana, pēc kuras es laiski atpeldēju uz Latviju un kaut kā te esmu palicis.

 

Šajā pilsētā piedzīvotās traģēdiju un nemieru mērogs atspoguļojas neskaitāmos pieminekļos. Viens piemērs no visiem – Uzvaras kolonna, velviens falisks veidojums, šoreiz ar zelta enģelīti spicē, ko uzsleja svinot Prūsijas uzvaras pret Dāniju (1864.g.), Austriju (1866.g.) un Franciju (1870.-71.g.), kulminējot ar Pirmās Vācijas Impērijas dibināšanu.

Ap pieminekļa pamatni novietotās četras frīzes ir pompozas urrā patriotisma iemiesojumi. Tāpēc 1945. gadā francūži aizvāca pa trim frīzēm prom (kaut pārējie Berlīnes jaunvaldītāju ASV, PSRS un Lielbritānijas pārstāvji izteica veto monument vispār uzspridzināt), pēc tam tos atgriežot 1980-tajos gados kā samierināšanas žestu, bez detaļām kuras bija zudušas neuzmanīgas glabāšanas dēļ. Tāpēc dažām figūrām trūkst galvas un kājas – neviz dēļ tēlnieka nodoma realistiksi attainot karu.

 

Savā laikā, Hitlers pieminekli pārcela uz esošo vietu sakarā ar milzīgiem plāniem veidot Jauno Berlīni. Mūsdienās, informatīvie materiāli ap kolonnu nebūt neskopojas ar vēstures klāstīšanu, neko neslēpjot, toties tagad berlīniešii šo adatu vairāk uztver kā sākuma punktu vērienīgām Love Parades (mīlestības parādēm). Berlīnes lielajam patriarham Frederiikam II, mākslas mīlošam gejam un karavadonim vienā personam, tas viss varētu likties neviz pretrunīgi bet pašsaprotami.

 

Berlīnes U-Bahn imidža veidotājus arī acīmredzot priecē pieminekļus pavērot no visiem rakursiem, kā liecina Brandenburgas vārtu uzlīmes uz vilcienu logiem.

Šadu ģeniālu elastībuarī var pamanīt citā tiešām grandioz pēdējo laika atjaunošanas projektā. Berliner Schloss pilī kādreiz mitinājās Vācijas un Prūsijas ķeizeri, bet to 1950. gadā novāca lai atbrīvotu telpu priekš Republikas pils – valsts mēroga kultūras namam. Asbesta draudu dēļ, šo aizgājušās ēras šedevru demolēja 2008. gadā, un tā vietā slejas Baroka pils replika, kurā atradīsies pasaules kultūras muzejs. Bet ar dažām niansēm – Austrumberlīnes ļaudīm ir nostaļģijas pēc VDR-laika nama, un vel viss pasākums ir aizkavējies un pārsniedzis budžetu, tāpēc viena jaunās pils fasade tiek realizēta sociālistiskā skarbuma gaumē. Tā lētāk un visiem pa prātam.

Vācija jebkurai gaumei

Interpretē un pārinterpretēt vesturi ir nebeidzams process. Par godu Mūra novākšanas 30. gadadienai, pilsētā ir izvietota oficīalā plakātu sērija par nacionālo identitāti – pašironizējošā, vieglā garā. Zem saukļa “Vai cik vāciski..”, vienā attēlā ir redzams milzīgs dživžogs atdalot kaimiņu īpašumus, citā meža taka ar virkni norādēm kas tik tur nav aizliegts.

 

Skaidrs, vēstījums ir par nāciju kura ir nobriedusi līdz tam ka var uzjautrināties par pašstereotipiem. Un berlīniešiem šķiet vieglāk neuzkarst par sīkumiem nekā iedzīvotājiem citās metropolēs, kuras nav piedzīvojušas tik smagas traumes un dziedinošu terapiju.

Es biju apmeties hostelī pie Hermannplatz laukuma, pilsētas austrumos. Berlīne jau daudzus gadus piedzīvo ekonomisko stagnāciju, un minētais rajons ir viens no nabadzīgākiem, bet šķiet ka vietējie iedzīvotāji ir atklājuši saskanīgas sadzīves mākslu. Aptuveni 30% pilsētas iedzīvotāji, miljons cilvēku, ir paši imigranti vai to pēcnācēji, un kā jau visur šādus demogrāfiskus faktus daudz vairāk man ne tik turīgos rajonos.

 

Lēto preču veikali un piepīpētas alus dzertuves burzās ar nedārgām ēstuvēm un tirgus kioskiem kur var mieloties ar vjetnamiešu springroļiem, kebabiem, vācu desiņām un daudz ko citu gardu. Dažādu tautību pārstāvji iepērkās gan arābu saldumu gan vācu bulciņu konditorejās, un kopā dzer aliņu no pudelēm pie galdiem ārpus mazām pārtikas bodēm.  Beķerēju kuru biju iecienījis brokastīm ar apmeklēja rīta kafijas meklējoši policisti. Sestdienas rītā, kāds manāmi paģirains jaunietis netīšām izleja dzērienu uz kāda kārtībsarga biksēm. Reakcija? Viens pamāja galvu ka atvainojas, otrs pamāja viss kārtībā, oficianta saslaucīja peļķi uz grīdas, un viss. Visa ši epizode aizņēma ne vairāk kā minūti, un atspoguļoja tik draudzīgu, iermīlīgu attieksmi ka šķita ka ar pasauli, un ar šo pilsētu īpaši, viss sir kārtībā.